Mitruma caurlaidības testu izmanto, lai novērtētu auduma spēju noteiktos apstākļos pārnest ūdens tvaikus. Mitruma caurlaidības kauss, kas satur desikantu vai ūdeni un ir noslēgts ar auduma paraugu, tiek novietots noslēgtā vidē ar noteiktu temperatūru un mitrumu. Mitruma caurlaidības koeficientu un mitruma caurlaidību aprēķina, pamatojoties uz mitruma caurlaidības kausa masas izmaiņām (ieskaitot paraugu un desikantu vai ūdeni) noteiktā laikā. Mitruma caurlaidības koeficients ir ūdens tvaiku masa, kas noteiktā laikā noteiktos temperatūras un mitruma apstākļos abās pusēs vertikāli šķērso parauga laukuma vienību, izteikta gramos uz kvadrātmetru stundā [g/(m²·h)] vai gramos uz kvadrātmetru 24 stundās [g/(m²·24h)]. Mitruma caurlaidības koeficients ir ūdens tvaiku masa, kas noteiktā laikā noteiktā laikā noteiktos temperatūras un mitruma apstākļos abās pusēs šķērso vertikāli caur parauga laukuma vienību, ar ūdens tvaika spiediena starpības vienību, kas izteikta gramos uz kvadrātmetru uz paskālu stundā [g/(m²·pa·h)].
Augstākas abu rādītāju vērtības norāda uz labāku auduma mitruma caurlaidību. Galvenā atšķirība starp GB/T12704.1–2009 "Tekstilizstrādājumu - mitruma caurlaidības pārbaudes metodes - 1. daļa: higroskopiskā metode" un GB/T12704.2–2009 "Tekstilizstrādājumi - ir testēšanas metodes mitruma iztvaikošanas spējai -". sekojoši: higroskopiskajā metodē permeācijas kausā ievieto desikantu, savukārt iztvaicēšanas metodē caurlaidības traukā ievieto destilētu ūdeni. Iztvaicēšanas metodi sīkāk iedala vertikālā kausa metodē un apgrieztā kausa metodē; apgrieztā kausa metode ir piemērojama tikai ūdensizturīgiem un elpojošiem audumiem. Iepriekš minētajos standartos ir vairākas iespējas slēgtās vides temperatūras un mitruma apstākļiem. Tāpēc, izmantojot vienu un to pašu testa metodi vienam un tam pašam paraugam, dažādi temperatūras un mitruma apstākļi dos atšķirīgus rezultātus.
Vingrojumi rada lielu sviedru daudzumu, savukārt āra aktivitātēs neizbēgami ir vējš un lietus. Tas rada pretrunu: ķermenim ir jāspēj novērst lietus un sniega izsūkšanos, vienlaikus spējot efektīvi izvadīt sviedru. Par laimi, cilvēka ķermenis izdala ūdens tvaikus vienas-molekulas stāvoklī, savukārt lietus un sniegs ir agregēti šķidruma pilieni, un to izmēri ievērojami atšķiras.
